KAN-therm: Vadlīnijas, kas jāievēro, izvēloties un projektējot virsmas sistēmas
Main image. Main image. Main image. Main image. Main image. Main image. Main image.

 

Vadlīnijas, kas jāievēro, izvēloties un projektējot virsmas sistēmas

Sīki izstrādātas vadlīnijas un virsmas radiatoru aprēķināšanas un projektēšanas metodika ir izklāstītas standartā PN-EN 1264 “Zem virsmas iebūvētas ūdens apsildes un dzesēšanas sistēmas”.

Virsmas apsildes un dzesēšanas sistēmas ir zemas temperatūras sistēmas. Saskaņā ar standartu PN-EN 1264 maksimālā apsildes ūdens padeves temperatūra apsildes sistēmās ir 60 °C (aprēķinātajai ārējai temperatūrai), un optimālais temperatūras kritums spirālēs ir 10 °C (pieļaujamais diapazons ir 5÷15 °C).

Savukārt saskaņā ar standartu PN-EN 1264 minimālā dzesēšanas ūdens padeves temperatūra dzesēšanas sistēmās ir aprēķinātā ūdens temperatūras pieauguma 5 °C līmenī (pieļaujamais diapazons 5÷10 °C) un dzesēšanas virsmas pieļaujamās temperatūras, kas nedrīkst būt zemāka par  gaisa temperatūru telpā par vairāk nekā 6 °C (aizsardzība pret kondensāciju), rezultējošā temperatūra.

Tāpēc grīdas apsildes sistēmas padeves parametri var būt:

55 °C/45 °C; 50 °C/40 °C; 45 °C/35 °C; 40 °C/30 °C; 35 °C/30 °C.

Tipiski virsmas dzesēšanas sistēmas parametri svārstās ap šādām vērtībām: 22 °C/17 °C; 20 °C/15 °C; 17 °C/12 °C.

Pateicoties arvien augstākai ēku izolācijas spējai un ventilācijas sistēmu, kas atgūst siltumu no izplūdes gaisa, izmantošanai, ēku siltuma slodze kļūst arvien zemāka. Rezultātā apsildes sistēmas var darboties ar arvien zemākiem parametriem. Šī iemesla dēļ sistēmas padeves parametri ir vienmēr jānoteic sistēmas projektētājam, pamatojoties uz informāciju par noteiktas ēkas konstrukciju, kā arī sistēmas un siltuma avota veidu. Turklāt ir jāatceras, ka padeves un atgriešanās temperatūra visai sistēmai tiek izvēlēta telpai ar vislielāko īpatnējo siltuma vai aukstuma patēriņu.

Virsmas apsildes sistēmu gadījumā ļoti svarīga ir arī to maksimālā iespējamā temperatūra, kas ļauj ērti lietot sistēmas. Pieņemts, ka fizioloģiski labvēlīgākā apsildāmās grīdas virsmas temperatūra ir aptuveni 26 °C. Ja grīdas apsildes sistēmas siltuma efektivitāte pie šādas virsmas temperatūras ir nepietiekama, standarts PN-EN 1264 paredz iespēju izmantot augstāku temperatūru:

Grīdas apsildes sistēmās

Sienas apsildes sistēmās

Griestu apsildes sistēmās

29 °C cilvēku uzturēšanās zonās

40°C

35°C

33 °C vannas istabās  

 

35 °C malas zonām (ϑi = 20 °C)

 

 

Iepriekš norādīto maksimālās virsmas temperatūras vērtību ievērošana ierobežo grīdu siltumefektivitāti ar robežvērtībām qmax = 100 W/m2 cilvēku uzturēšanās un vannas istabu zonām un 175 W/m2 malas zonām (pieņemot, ka telpās ir aprēķinātā temperatūra). Sienu gadījumā tas ir qmax = 160 W/m², un griestu gadījumā — 98 W/m².

Virsmas dzesēšanas sistēmu gadījumā vienmēr ir jānoteic minimālā virsmas temperatūra atkarībā no pieņemtiem klimata apstākļiem, lai nodrošinātu virsmas aizsardzību pret ūdens tvaika kondensāciju. Šim mērķim ir jāizmanto Moljē diagramma.

Lai izvairītos no augstas pretestības, kas rodas pārāk garu cilpu gadījumā, un tādējādi novērstu visas sistēmas nepareizu darbību, jāievēro maksimālais sildīšanas cilpu garums, kas atkarīgs no izmantotās caurules diametra:

8 × 1 mm — 40 m, 12 × 2 mm — 80 m, 14 × 2 mm — 100 m, 16 × 2 mm — 120 m, 18 × 2 mm — 150 m, 20 × 2 mm — 180 m, 25 × 2,5 mm — 200 m.